cilvēks uz kāpnēm

jā, lūk, sacīju vienu, izdarīju ko citu.

ar tādu pagriezienu es tevī, dzīve, nebiju gan rēķinājusies! ej nu sazini, varbūt lietu, kuras mēs negaidām, atnākšana tā arī ir ieplānota, lai mūs pārsteigtu jaukāk un mīlīgāk kā citkārt?

Bāka

Man domāt, ka vairs nevajag piespiesties šeit rakstīt samocītus blograkstus. Laikam izaugu gan es, gan mana vēlme pēc pašapliecināšanās/atskaitīšanās citu priekšā.
Varbūt vēl kaut kad, kaut kā, bet pagaidām šķiet, ka jaunus rakstus vairs nerakstīšu. Lai paliek tas, kas šeit iepostots – pārsvarā man par piemiņu.
Čau!

Skål!

Ir pagājis kāds laiciņš kopš mana pēdējā blogieraksta. Ko lai teic sev par attaisnojumu? Mana dzīve gluži vienkārši ir tik krāsaina, ka man nav ne vēlmes, ne vajadzības to izlikt uz āru rakstiski, es labāk sakopoju visas labās domas un atmiņas iekšā sevī un kuros kā prieka krāsniņa.

Pa ziemu man vienmēr uznāk milzu vēlme nesocializēties, taču, sākoties siltākam laikam, aizvien vairāk gribas satikt sen neredzētus cilvēkus, krāšņi vadīt savas dienas un gluži vienkārši izdzīvot dzīvi kārtīgi. To es arī daru uz pilnu klapi.

 

Neliela atskaite, kā vienmēr!

Polija. Valsts, kurā šogad sanāca paviesoties pārmaiņas pēc ne caurbraucot. Nepatīk jau man to Eiropu apceļot, bet parādījās iespēja, pie kam ar izcilu kompāniju, tādēļ kāpēc gan ne! Tā nu mēs tur pabijām, dzīvojām jau šiki, dzērām Absolūtu un citus padzērienus, kurus Latvijā vairākumā gadījumu neatļaujamies, apskatījām dažnedažādas vietas, gulējām skaistās viesnīcās. Sapazināmies ar interesantiem cilvēkiem, negulējām pāris naktis pēc kārtas, stāstījām viens otram pasakas. Neliels pagrieziena punkts dzīvē, man šķiet.

 

Dundaga. Es pabiju savā pirmajā zaļumballē! Redzēju, kā veci vīrieši pārdzeras, diemžēl nepieredzēju fightu (reāli ieskābu, man riebjas agresija, bet tā laikam esot pati zaļumbaļļu esence). Dziedājām jau arī, faktiski mēs tur viesojāmies uz Kurzemes Dziesmu svētkiem. Ap 1800 cilvēku, klusa, zaļa pilsēta, kopumā lieliski.

 

Zviedri. Pie mums, LU BF kora viesojās Uppsalas studentu koris. Fascinē vienkārši, cik ļoti līdzīgi mēs esam – viena un tā pati mūzika, vieni un tie paši izteicieni. Sarunas vedās tik viegli, alus pazuda pat pārāk ātri, kā rezultātā gan latvieši, gan zviedri bija diezgan ļoti piedzērušies.

Vienīgais, vēlējos tik atgādināt draugiem, kas šo lasīs, ka gaidu, kad beidzot jums būs iespēja uz pāris dienām tikt brīviem un mēs varēsim kaut ko jauku uzorganizēt kādā no trim manis piedāvātajām vietām. Yo!

 

Pēc kāpuma nāk krišana, bet man šoreiz vis neliekas, ka tā būs!

pšzpzšģ

Kāpēc man vienmēr pieprasās laiku? Laiku prasās. Kā tādu vielu, pilnīgi.

/i.z/

Confession

Šodien vēl pat domāju, ka vispār nav iedvesmas rakstīt neko blogā. Lūk, uznāca.

Šai patīkamajā vakarā man ļoti garšo vīns un mango ar ananāsiem. Ausis piedzied City & Colour, un es jūtos kaut kā.. labi. Es nezinu, kādēļ. It kā viss manā galā notiek tieši pēc plāna, bet laimes kā nav, tā nav. Uz īsiem mirkļiem varbūt kaut kas uz to pusi parādās, bet kopumā es nerodu piepildījumu.

Ļoti, ļoti gribas pabūt vienai pašai kaut kur. Tur, kur zābaki nevarētu samirkt staigājot, un tur, kur man ik pēc 10 minūtēm nebūtu jāpaveras pulkstenī, vai tik es ko nekavēju. Varbūt šonedēļ izdosies? Diez vai. Ceru uz nākamajām brīvdienām.

zpd

ai, jābeidz vienreiz par visu uztraukties un bendēt nervus, jāuzliek Tesu skanēt un jāiet gulēt.
lai man veicas rīt, jo tāpat jūs neviens par mums īkšķus neturēsiet.

33, teju jau 34

Jā, man arī šodiena ir bijusi ļoti skumīga. Ne tik skumīga, lai ieteiktu čupu draugiem.lv ‘runā’ sadaļas citātus no Mārtiņa Freimaņa dzejas/dziesmām,  bet tik skumīga, lai vienatnē nobirdinātu kādu klusu asariņu, klausoties kādu no mājās atrodamajiem mūzikas diskiem vai pārlasot ‘Zālīti truša dvēselei’. Es it kā saprotu, kas ir noticis, bet mans prāts atsakās tam noticēt. Sajūta ir tāda pati kā pirms sešiem gadiem, kad aizsaulē aizgāja Mumiņš. Es ar šādu mūziku esmu uzaugusi, un mazliet šķiet, ka tagad man personīgi kaut ko atņem.

No otras puses raugoties, es zinu, ka viņam tur, kur viņš ir tagad, būs labāk. Vienmēr man ir licies, ka viņu īsti līdz galam nesaprot/nesaprata. Un varbūt pat labi, ka tā.

Varbūt šodien aizlidot
Tepat uz zvaigznēm paklaiņot-
Tāpat, svētā mierā,
Nepasakot nevienam?
/M.F./

Aiziet!

Šīs ziemas iesākums pavadīts, pārlieku daudz pārcilājot prātā dažādus jautājumus par sevi pašu. Reiz biju tā, kas visos apkārtējos redzēja tikai mīnusus, līdz notika neparedzamais- tas sāka notikt ar mani pašu. Jāsaka, ka jutos patiešām sajukusi, taču līdz ar šī posma iziešanu manī sāka rasties pārliecība, ka es sevi beidzot esmu iepazinusi- gluži kā ierīce, kas strādā pēc konkrētiem principiem, un tos principus es esmu izzinājusi. Tā sanāk mana Adventes laika dāvana pašai sev.

Vēlējos atgādināt, kas īstenībā ir Adventes laiks. Tas ir laiks, kad atrast mieru sevī pašā un viest to apkārtējos. Jums to arī vēlu vairāk par visu.

_____

_{-Yeah. It’s called love.
-That’s a big word..
-I don’t know, four letters… oh.}

prayin’

Es tikai vēlējos pasveicināt visus cilvēkus, kuri pēdējo divu dienu laikā ir apskatījuši manu blogu, kaut gan viņiem nav nekādas daļas gar to, ko es daru sociālajos tīklos (plašs smaids)
Tik tā, tīri informācijai – es taču redzu, ka man kāpj bloga skatījumu statistika, kā arī to, caur kādiem saitiem un atslēgas vārdiem apskatījumi notiek.

_{vēl pusotrs gads, un es uzrakstīšu ļoti garu ierakstu par pāris sasāpējušiem jautājumiem. un, ticiet man, es to mirkli nevaru sagaidīt.}