Hang on to your IQ

Labrīt, ļaudis. Ir 15:03, un es pamodos tikai pirms stundas. Kamdēļ tādas vaļības, jūs prasīsiet? Es atbildēšu ar vienu vārdu – gripa.

Tā lūk, nu jau temperatūra ir normas robežās, tikai biški virs sarkanās strīpiņas, piešņāptas pie 37. Klepus gan vēljoprojām kā vecam opim.

Bet nu nekas. Tātad, kā ievēroju, mans iepriekšējais blograkstiņš iespiests pirms gandrīz mēneša, 21. oktobrī. Kā tas pamatojams? Tā, ka vienkārši nav iedvesmas, par ko rakstīt; laimīgi cilvēki nekad nebūs tik pat produktīvi, cik nelaimīgi, un to nu apgāzt nebūs neviena spēkos, jo pie šāda slēdziena es esmu nonākusi pati. Un arī, kā jau esmu teikusi – es negribu sev atļaut rakstīt par savām brokastīm.

 

Tātad, kas foršs tāds? Rīt Placebo! Glīti ievietota manā makā, biļete gaida, līdz to rītdien celšu ārā. Un vai nu es būšu tā, kas to neizmantos vai, vēl ļaunāk – pārdos kādam tieši pirms koncerta? Nēēēēkad mūžā, pie kam ja runa iet par Placebo.

Kas no tā izriet? Rīt vienalga, ar kādu temperatūru un pašsajūtu, es būšu Arēnā Rīga.

 

Patīkama diena, vispār. Drīz pie manis ciemos būs Santa ar Rihardu, milzīgs paldies viņiem jau iepriekš, starp citu, mājās vienai visu laiku dzīvoties ir neizsakāmi garlaicīgi.

 

Un skumstošajai tautai pat suņi gaudo līdz

Visnotaļ interesants vakars. Es neteikšu, ka esmu sajūsmā par faktu, ka kā atnācu mājās, tā no mājasdarbiem līdz pat šim mirklim neesmu atgājusi, bet patlaban sajūta ir tiešām forša. Mēģināju atrast kaut kur Šveika skaņu celiņu, nu tai foršajai izrādei, bet kā izrādās, manas (saprotams, legālās) datorprogrammiņas šodien negrib draudzēties. Tāpēc izvilku no skapja Šveika kaseti. Cik ilgi gan es nebiju klausījusies kasetes, hm? Nazin, nu kāds laiciņš jau ir. Nu tātad, es klausos Šveika dziesmiņas un taisu referātu par Oktoberfestu. Pieminiet manus vārdus – viendien es tur aizbraukšu un tā nodošu uguņus, ka man paģiras būs vēl gadu uz priekšu!

Eu, piena puika

Braukalējot cauri savai mūzikai, uzgāju kaut ko, kas, pēc iTunes statiem, nav klausīts kopš aprīļa. Nu tas arī ir ievietots biški zemāk, bet visādas atmiņas sāka tekalēt pa galvu. ‘09 sākums, viss tad bija īstenībā dikti savādāk.
Es ierados mājās ap desmitiem, dažādu iemeslu dēļ jau ne tai labākajā kondīcijā, un pēc minūtes pie manām durvīm zvanīja ‘daži’ cilvēki. Tik patīkami bija būt ar viņiem kuri visi ir savējie, ar kuriem diendienā pavadi laiku un, ziniet- pat neapnīk. Un pat tas, ka daži no mums ir pirāti, un ka es esmu īsiņa, nebija šķērslis. Nu skumīgi, ziniet, ka šogad viss ir mainījies praktiski par 180 grādiem – no pagājušā gada draugu bildes, kurā bija teju pus klase, šogad ir tikai astoņi cilvēki. Man nepatīk, es to atzīstu!

She don’t believe in shooting stars

Man nav nekādu dižo emociju pret krācošiem cilvēkiem. Nu noteikti ne tā, ka tā dēļ es varētu būt no rīta sabozusies, vai vēl ļaunāk – apvainojusies par miega traucēšanu. Tāda es vienkārši neesmu, pirmkārt, otrkārt, mani tas pārāk netraucē. Toties piektdienas nakts bija mana pacietības mēra pārbaude. Nevarēju izturēt daža laba vienkārši briesmīgo zēģelēšanu, kas izklausās pēc lāča rūciena, un tam sekojošas mana datora zummēšanas. Šņākšanas. Gauduļošanas. Whatever.
Es izkāpu no gultas, saģērbos, ar to saprotot drauga jakas uzvilkšanu, klusiņi aizlavījos līdz logam. Bez čīkstināšanās centos to atvērt, pēc tam apsēdos uz palodzes un aizdedzināju cigareti. Lai nebūtu pārāk depresīvi, tai mirklī klausījos Kanyes Flashing Lights. Sēdēju, vēroju Satiksmes ielu un prātoju, kur gan cilvēki varētu braukt trijos naktī? Nē, nu it kā ir piektdiena, cilvēki atpūšas. Bet ja tur ir kas citādāks aprakts? Kā piemēram. Varbūt draudzene brauc sagaidīt savu draugu, kuru nav redzējusi pus gadu, uz lidostu. Puisis laimīgs, atkalsatikšanās n shit, bet īstenībā jau meiteni atstāt vienu svešā zemē ir tas pats, kas atstāt pilnu šņabja pudeli uz ielas bez uzraudzības. Jeb arī kāda mammiņa dodas uz dzemdību namu, lai dotu dzīvību bebītim – kā sak, jaunam baiļu iemiesojumam. Bet es tikai sēžu, man ir silti un labi, tikai nāk miegs. Man nekur nekas nav pazudis, viss ir turpat.
No sirds iesaku atkārtot šo atrakciju aiz manis. Kādreiz bišķiņ apstāties un kaut uz desmit minūtēm pamainīt savus ikdienas miega plānus, vispār ir vērts.

Hm.

Tikko iegāju Google Readerī, lai paskatītu, ko jūs jaunu man saražojuši, un sapratu,
KA PUSEI NO JUMS BLOGI SMAGI SMIRD UN MAN ĻOTI DRĪZ VAJADZĒTU JŪS NO SAVA SARAKSTA IZMEST! NEVIENAM NEINTERESĒ, KO JŪS APĒDĀT BROKASTĪS UN CIK ĻOTI JUMS PIETRŪKST SAVAS OTRĀS PUSĪTES – KATRĀ RAKSTĀ!

Tas ir arī viss, ko gribēju pateikt, paldies par uzmanību.

Flalala,vol.2

_{Peter Bjorn & John – Nothing to Worry About.mp3}

Es tā šovakar domāju un izdomāju, ka cilvēki, kad viņiem parādās attiecības, mistiskā kārtā sāk kaut kur pakāst savus draugus. Jautrā daļa sākas tad, kad viņi paliek bez nekā, un vēlas tevi atpakaļ :/ Bet nu lābi, kā grib, tā lai dara. Atceros, savās pirmajās nopietnajās (cik nu nopietnajās, bet nu tai laikā tā šķita) attiecībās es atteicu savam labākajam draugam satikšanos, ar attaisnojumu, ka esmu slima. Īstenībā es vienkārši satikos ar dažu labu. Es jutos kā totāla piečakarētāja, un man liekas, ka pati uz sevi turēju ļaunāku prātu, nekā viņš uz mani. Bet kas tā par modi, visiem tā darīt bez sirdsapziņas pārmetumiem?

‘kai, whateverr. Laiciņš ārā šodien dikti glīts, lai tiktu mājās no skolas, dabūju sēdēt kaut kādas kāpņutelpas priekšā uz kulturoloģijas grāmatas kādas 20 minūtes. Jautrībajautrība. Un pats foršākais ir tas, ka ziema tuvojas ar tāādu joni, ka to pat var redzēt. Nu zini, tu skaties ārā pa logu un redzi gluži kā ātrā īsfilmiņā, kā ziema tuvojas. Un drīz jau kokiem vispār vairs nebūs lapu. Drīz sāksies pati seksīgākā lieta EVER – slapjdraņķsezona. Un tad būs sniegs un mīnus grādi. Līdz šim nodzīvosim, tad komentēsim tālāk, kā sak.

Nē

Līdz novembrim vēl ir diezgan laiciņš, bet es jau sāku palēnītēm spiest uz to grupu mūziku, kuras došos klausīt. Šovakar tas ir Merlins. Man viņš ir paticis vienmēr. Visu bērnību. Zin, sēž tāds 11gadīgs bērns pie magnetofona un klausās. Un priecājas, tik dikti patīk. Gan tā balss, gan bildes, gan viss. Tāpat, kā ar Placebo, tik pret to man mīlestība ir vēl senāka. Jā, es noteikti nebiju parasts bērns. Tātad, 15. novembrī es parādīšos Arēnā Rīga par to, ka Merlins Mensons ir kaut kas, par ko man laikam nāktos diezgan padomāt, lai pateiktu kādu nelāgu vārdu. Uz vecajiem, labajiem laikiem!

_{when all of your wishes are granted, many of your dreams will be destroyed.}

Let me feel you, carry you higher

Nu jā, es laikam esmu nokāpusi no savas tumšās strīpas dzīvē, un tagad jau atkal ir dikti labi.
Vienīgais – mans deguns kā negrib, tā negrib pārstāt pilēt. Un arī temperatūra negrib sisties nost. Bet nu – gan jau, ar laiku, jāizveseļojas tik kārtīgi. (šodien es par sevi varu teikt, ka esmu ļoti aktīvi veseļojusies.haha)
Vakar, ejot gulēt, man uznāca milzu aktivitāte. Es labāk neizplūdīšu detaļās, piemēram, par to, ka sāku sūtīt īsziņas visiem saviem kontaktiem, kuriem numurus zinu no galvas, taču es pateikšu vienu, ko izdomāju : man gribas atkal tādu riktīgi foršu, pozitīvu ballīti pie sevis. Cik gan ideju nav bijušas pa vasaru – Maikla Džeksona ballīte (līdz bērēm nenoorganizējām – tātad nav lemts.), pokera ballīte (tas ir dārgi un parasti es esmu vienīgais sponsors.), un citas. Bet man gribas tā, kā pagājšgad! Kad mums bija diskoballīte, ballīte bez tematikas, kuru pie manis sarīkoja bez manas ziņas, un daudz citu ballīšu. Es apsolīju savējajiem mēneša laikā kaut ko tādu uzrīkot. Turēsim īkšķus, lai es saņemtos un to arī izdarītu!

Uzliec M.I.A – Paper Planes.mp3. TAGAD!

_{Jā! katru tavu vēstuli pārlasu 3x
kā reizi lasu vienu un atkal mani pārsteidz.
Pareizi, ja kož tad kož cik vien lien
Sak’ resnie tur tik vien kā vien dien
Nu ja tu ko krievs paliek krievs
Es jau to pamanīju, ka mēs kodām uz ielas.
Par tevi nešaubos jau kopš pirmās dienas,
Bet nu labi, tas tā, ko es vecas tēmas cilāju.
Ar vienu kāju it kā pagātnē dzīvoju
Kopš tu aizbrauci, tāds vārds kā ”draugi” nepastāv,
Tādi nav, bij’ viens, bet nu, čau!
Nemaz nevajag šaubos vai kāds spēs tevi aizvietot
Vērtības kas tev piemīt cits tās aizskalo!
Manas mājas durvis tev mūžīgi būs vaļā.
Un manā sirdī priekš tevis atradīsies daļa, vietas,
Kur glabāt atmiņas par tevi,
Jo mēs esam kā brāļi to es turu pie sevis.
Jebkur, kur tu atrastos cīņā vai štatos,
Ko es peros nav nozīmes kilometros.
Vienmēr būs ceļš, kas ved tieši uz mājām
Strupceļa nav, tu zini mēs tevi gaidām,
Jā-jā mēs tevi gaidām!}

Man jau apnika raudāt par šo tēmu, bet es nevaru novirzīt savas domas jebkurā citā virzienā, tas visu laiku rotē pa galvu.

Letting a new day begin

Tamtaram, man sagribējās uztaisīt tādu listi ar dziesmām, kas man īpaši mīļas kļuva šovasar. Pārsvarā jau saistībā ar notikumiem, pasākumiem, cilvēkiem. Varbūt kādam kaut kas aizķersies, jo es jau parasti sūdus neklausos, tākka jā, ūtorentu vai dc iekšā un aiziet!

Kaskade feat. Deadmau5 – I Remember
Vasaras naktīm, tādām, kurās var ilgi sēdēt uz balkona, dzert tēju, un pēc tam skriet iekšā, lai atkal papļāpātu ar Šeinu. Viņa arī šīs dziesmas piesūtītājs, paldies.

Blessthefall – God Wears Gucci
Rīgas svētki. Ar Leldi un visiem pārējiem, sēdēšanu Andrejostā, tur, kur tās laivu un jahtu piestātnes. Gabrielas gaidīšana. Paldies Ismim.

– –>->-@
Mīlīgs nintendokōrs. Lēdmane, jaukie vakari ar filmām, tūkstotsunvienu atklātu sarunu un tādām attiecībām, kādas man nekad vēl nav bijušas. “Tur kaut kas vienkārši ir, un es pat zinu, kas tas ir.”

Sidemind – Missing Summer
Jau kuras vasaras dziesma. Nedaudz čābīgākiem vakariem, pohām un vienkārši atmiņām. Paldies nevienam, tas no manis pašas.

Lady GaGa – The Fame
Darbs. Tieslietu ministrija, pozitīvi rīti ar kafiju, pozitīvi kolēģi, jauna pieredze, Ulda Pakamaņa lamāšanās un gaidas par vakaru. Reāli atkal paldies nevienam, man viņa patīk vienīgajai.

Slipknot – Snuff
Atmiņas. Vārdos ieklausoties, viss tiek parādīts kā uz delnas.

Tranzīts – Nevaru Būt Balts
Nēģeris dušā. Positivus pirmā dziesma, izkāpjot no autobusa, pilnā skaļumā, no mūsu balss saitēm.

Two Door Cinema Club – Something Good Can Work ; MSTRKRFT Feat. John Legend – Heartbreaker ; Klaxons – Golden Skans ; Phoenix – Lisztomania
Īstas vasaras dziesmas. Pārsvarā paldies Krauklim, šo vasaru es atcerēšos dēļ tās nebeidzamā pozitīvisma.

Emil Bulls – Quiet Night
Vakarā, kad atbraucu no Horvātijas, viena no pirmajām dziesmām, ko klausījos. Baigi pieķēris, laikam Plastika neapzināti vainīga.

Snob Scrilla – Heartbreak Scorsese
Ūū, jā. Foršais vakars ar tekilas alu pie tenisa kortiem, un Limuzīns Jāņu nakts krāsā. Paldies, Mārtiņ! (everytime they love me,i break ‘em in the end)

Empire of the Sun – We are the People ; Kasabian – Fire ; Kings of Leon – King of the Rodeo
Vasaras pats sākums, Resno putnu dienas vol. 1, MTV2.

Saosin – Bury Your Head (acoustic)
Dziesma, pie kuras es visvairāk esmu šovasar pārdzīvojusi. Yo.

Iron & Wine – Flightless Bird, American Mouth
Lai cik arī tas dīvaini nebūtu, paldies manai mammai! Viņa konkrēti man šo dziesmu pielipināja. Omulīgiem vakariem ar atmiņām.

Tas tākā arī laikam būtu viss. Un šodiena man bija krāsota stipri gaišākās krāsās, nekā vakar tas šķita.