1700 kilometri

Es, sanāk, jau vakar vakarā, ieguvu veselu lieku brīvu dienu. Bez īpaši konkrētiem padarāmiem darbiem- vienkārši brīva diena. Tik sen tādas ekstras nebija bijis.

Bet jebkurā gadījumā, tas nozīmē, ka līdz mirklim, kad es pametu LV, ir atlikušas 29 stundas. Excellent.

Bet vispār, ja reiz šis ir blodziņš, nevis plānotājs, eu?, tad es jums pastāstīšu, kā man gāja Jāņos.

Piedāvājumu bija stipri vairāk, nekā pagājšgad, jo pagājšgad man bija konstants plāns, kuru nevēlējos, lai kāds ar saviem “klau, mums te tas un šitas, brauc šurp” iztraucē. Bet šovasar, ej tu nost!, man bija piedāvāts braukt uz Koknesi, Mālpili, Zvejniekciemu, Jaunpiebalgu, Bēni, Auci, un Pabažiem/Saulkrastiem. 22. datuma vakarā tika izlemts par labu Pabažsaulkrastu variantam. Nākamajā dienā, piestājot Čierī, mums trijiem pievienojās vēl divi cilvēki, un tā ar džipu mēs tikām aizvizināti līdz “elegantajai mājai ar astoņām guļamistabām, kuru dēļ nav jāņem guļammaiss”. Uz vietas jau marinējās kādi 15-20 cilvēki, taču mēs izlēmām iet ļauno dezertieru ceļu- ar visām mantām un telti, kuru Stella ar gudru ziņu bija paķērusi līdz, gājām uz jūru. Iekūrām ugunskuru kāpā (šo neatkārtojiet, es vispār nebiju informēta par to, ka tā darīt nedrīkst. Baigo naudiņu varējām samaksāt), uzcepām šašliku un desiņas, sagriezām Jāņu sieru, uzjaucām bākā pamatīgu kokteili un ap diviem aizmigām. Auksti nebija ne par vienu gramu.
Bet vispār, es tikko atcerējos. Caur tumbiņām skan Solaris – Take me there again. Riet saule, sprakšķ dzirksteles no ugunskura. Vienā rokā alus pudele, otrā rokā cita roka. Un tu ieelpo- tik brīvi, ka šķiet, ka pat manis pieminētā viena kāja tevi vairs netur pie zemes. Tu ielūkojies otra cilvēka acīs, un tās met tādas dzīvīgas, smaidošas guntiņas, ka vaigos ievelkas bedrītes un seja pati no sevis izveido neviltotu smaidu. Tādos brīžos, lūk, var saprast, ka tu esi cilvēks, kas jūt kaut kā pāri. Pāri pat tiem mākoņiem, kas dēļ rietošās saules ir izgrauzdējuši tādas kā zeltainas garoziņas sev apkārt. Un dvēsele paceļas (..)

Klau, klau, klau, bet ja nost no tā, tad es vēlos tā kā nedaudz pareklamēt sev labi pazīstamu cilvēku veidotu projektiņu- Webjam. Tas ir (pārsvarā) iknedēļas podkāsts par jaunumiem Latvijā un pasaulē, kas gan nebūtu nekas tāds trakoti īpašs; bet šai projektā darbojas un jaunumus apspriež trīs jaunieši, kuri pat ornitoloģijas semināru varētu padarīt par iemeslu trīs dienu vēdersāpēm no smiešanās. Kāpēc reklamēju? Jo es viņus pazīstu, un man tas projekts patīk. Pie kam, ausaties uzmanīgi, 11. sērijā es esmu pasveicināta.

Lāābsir, ir 01:35, rīt mani pamodinās ap deviņiem, tāpēc saldus sapņus u.tml.

~ by narcocleptic uz Jūnijs 25, 2009.