33, teju jau 34
Jā, man arī šodiena ir bijusi ļoti skumīga. Ne tik skumīga, lai ieteiktu čupu draugiem.lv ‘runā’ sadaļas citātus no Mārtiņa Freimaņa dzejas/dziesmām, bet tik skumīga, lai vienatnē nobirdinātu kādu klusu asariņu, klausoties kādu no mājās atrodamajiem mūzikas diskiem vai pārlasot ‘Zālīti truša dvēselei’. Es it kā saprotu, kas ir noticis, bet mans prāts atsakās tam noticēt. Sajūta ir tāda pati kā pirms sešiem gadiem, kad aizsaulē aizgāja Mumiņš. Es ar šādu mūziku esmu uzaugusi, un mazliet šķiet, ka tagad man personīgi kaut ko atņem.
No otras puses raugoties, es zinu, ka viņam tur, kur viņš ir tagad, būs labāk. Vienmēr man ir licies, ka viņu īsti līdz galam nesaprot/nesaprata. Un varbūt pat labi, ka tā.
Varbūt šodien aizlidot
Tepat uz zvaigznēm paklaiņot-
Tāpat, svētā mierā,
Nepasakot nevienam?
/M.F./
